Lyrics

Vaļiku pazina visi Arī vieglprātīgā Anfisa Ar tetovētu tomahauku plecā… Viņš kļičku tai deva: "mūc, vecā!" "Mūc vecā" pie manis tieši Mēs gulēsim abi tik cieši Tik cieši kā upe un krasti… Bet viņai joks likās ar asti Otrs Vaļika jēgai tuvāks Bij sirdī mītošais čuvaks Ne kāvās, ne dzēra ne grama Tik teica: dzīve pārmaināma Anfisa atkal bij cita Tā reāli dzēra un krita Par Vaļika čuvaku zviedza Bet Vaļiks tai neaizliedza Anfisa kad dzērusi bija Rokas ap katru tā vija Dzēla tas Vaļikam sirdī Bet ļāva viņš večiem to dzirdīt Vaļikam nebija spēka Glābt viņu vai sevi no grēka Viņš sirdī pie čuvaka tvērās Ja galīgi nepiedzērās Viņš lūdza to: palīdzi, vecais Anfisai ar tomahauku plecā… Mums miers vien kad galvas skurbas Jā dzeram jā maitas jā ļurbas Anfisa reiz pārnāca no cita Un Vaļiks dusmās to sita Tā neraud – līst asaras pašas Līdz sakņūp Anfisa bez dvašas Čuvaks kliedz: mērs tavs ir plīsis Bet mani vēl ieraudzīsi Cietuma smirdošā trjumā Pa spraudziņu dеbesjumā Tam piecpadsmit gadi kā pīķi Bij jācieš par Anfisas līķi Stāsta Vaļiks: kad trjumu еs mēzu Pa spraudziņu redzēju Jēzu Tur būrī – dzīve bez tolka Bija azarts – katra nakolka Piecpadsmit nosēdēt spēju Jo visu sevi notetovēju Brīvībā kruts visiem likos Daudz padauzām iepatikos Bet mani nebeidza tirdīt Nu zinu – tas, Jēzus sirdī Kādā naktī pārlējis jēgu Redzēju viņu kā rēgu Tam bļāvu: dod laimi man fiksu… Jēzus saka: griez krucifiksu Mainījās viss manā dzīvē Ar kaltiņiem kaldamies brīvē Kā cilvēka auguma tēlu Pats izkalu Dieva Dēlu Ne jau viss gāja tik gludi Bija paisumi bēgumi plūdi Bet lai kas pa galvu man ganās Nu zinu – ir atgriešanās… Anfisa, mūc vecā pie Kristus Viņš gaida gan dzīvus, gan sistus Līdz nāvei kad simtreiz tev šķīlu Nebij' spēka pateikt, ka mīlu Es mīlu tevi, Anfisa Tu tagad man piederi visa Mēs kopā kā upe un krasti Tik cieši tik neparasti