Lyrics

Saraudātas sniega pārslas krīt Viņš tunelī var ceļu parādīt Viņš rudens zeltu stūķē kabatās Un divi dimanti tam pierē lās Viņš zina visu kādus gadus trīs Viņš tikai to nevienam nestāstīs Tāpat kā laiks tam visi garām skries Kā svešā brūcē viņā raudzīsies Viņš mazliet līks un sīks kā nīkstošs zieds Kā riets – kā riets veclaicīgs Viņš sen jau mūsu durvis nepazīst Viņš tuneļos un bezgalībā klīst Tam bruņu tērps no brūniem santīmiem Un mantkārība netiek cauri tiem Pie sirds tam dziļākajā kabatā Guļ cieši ielocīta mutautā Tā vienīgā kas nu jau šķiet kā mīts Bet neaizmirst viņš to un nēsā līdz Viņš mazliet līks un sīks kā nīkstošs zieds Kā riets – kā riets veclaicīgs Saraudātas sniega pārslas Līp pie vaigiem… lai nav jāraud… Saraudātas sniega pārslas sniеg Nav naktīs mīnusi – vēl silts kad mieg Vēl divās jakās pietiekami silts Starp pasauli un mūžību viņš tilts Vēl sapņot var un dzirdēt kā skan balss Tai ko viņš mīlēja… bеt drīz jau sals Vēl vienas durvis kurās klauvēt ir Tās elli šo no paradīzes šķir Viņš mazliet līks un sīks kā nīkstošs zieds Kā riets – kā riets veclaicīgs Saraudātas sniega pārslas Līp pie vaigiem… lai nav jāraud…