Lyrics

Jau kuro ziemu es vairs neesmu ieziemietis Caur sirdi dzejoļi kā kvēlojoši mieti Un skudru pāri tek tik uzticīgā gaitā Velk lielus kāpurus uz pili kur tos maitā Es tikai vēroju un lūdzos nedzirdami Lai tiek no avota man pēdējie simts grami Un viena karote tik lielu melno ikru Kā kurkuļi… un projāmceļam mikriņš Man darbu nevajag es jūtos pastrādājis Kad mostos acīm ciet tad prasiet kā man gājis Ir nomods ieelpa vai atspirgšana sniegā Lai zelta raktuvēs es dziļāk dotos miegā No visa lasītā jau sen kā trūkst man vārdu Vēl bērni uzsmaida kā mūžībai ar bārdu Ar notīm caurumots kā sīkiem dzīru iesmiem Tiem gribu nodziedāt vēl pamošanās dziesmu Jūk visa pasaule no visa sacerētā Un nogrimst īsviļņos un nenonāk līdz rētām Man tajos peldoties ir visi pirksti stīvi Par kaifu dziesmas skan tik neskan vairs par dzīvi Jau kuro ziemu es vairs neesmu iеziemietis Caur sirdi dzejoļi kā kvēlojoši miеti Un skudru pāri tek tik uzticīgā gaitā Velk lielus kāpurus uz pili kur tos maitā Tu sieva ģitāra ar vidukli kā fejai Tev ticu vēl kā ledū orhidejai Tu arī laiva man un šķirsts ja pienāks brīdis Mēs (abi) esam laimes invalīdi